Bieži vien attiecībās pēdējais piliens nav liels strīds, bet gan gadiem krājusies sajūta, ka tavu darbu un rūpes uzskata par pašsaprotamām.
Kofera rāvējslēdzēja skaņa klusajā istabā pielika punktu visam. Astoņi gadi pie plīts, mēģinot radīt māju sajūtu, beidzās tajā pašā mirklī, kad sapratu – es nekad neuzvarēšu salīdzinājumā ar viņa mammu. Šis atklājums nenāca ar kliegšanu, bet gan ar klusu un mierīgu apziņu, ka esmu pelnījusi būt galvenā varone savā virtuvē, nevis tikai aizvietotāja kādai citai.
Virtuvē uz galda dzisa vakariņas, kurām biju veltījusi visu pēcpusdienu. Tās bija kotletes, ko gatavoju īpaši rūpīgi. Maltā gaļa bija izmeklēta, trīsreiz malta, pievienots tieši tik daudz saldā krējuma un apceptu sīpolu, lai tās mutē burtiski izkustu. Taču Māris, pat īsti nepagaršojis, noteica to pašu, ko parasti: “Ir labi, bet mammai tās sanāk kaut kā… dvēseliskāk.” Tajā brīdī manī vienkārši kaut kas pārtrūka. Es nesāku skaidroties. Es vienkārši aizgāju pēc kofera, saprotot, ka šīs bija pēdējās vakariņas, ko viņam gatavoju.
Nostalģijas nepārspējamā garša
Mūsu kopdzīves sākumā viss šķita citādi. Mēs bijām jauni un priecājāmies par jebko – pat par vienkāršiem makaroniem ar sieru, ko baudījām pie maza galdiņa mūsu pirmajā īrētajā dzīvoklī. Toreiz viņš teica, ka pat ūdens, ko es uzvāru tējai, garšo īpaši. Taču, gadiem ejot, Māra atmiņās sāka atdzimt “bērnības paradīze”. Virtuvē neredzami ienāca trešais liekais – viņa mātes tēls, kuras kulinārais mantojums kļuva par neaizsniedzamu standartu.
Sākumā tie bija nevainīgi salīdzinājumi. “Zupa is garšīga, tiešām,” viņš teica, “bet mammai tā vienmēr ir tik koši rubīnsarkana… droši vien viņa zina kādu slepenu sastāvdaļu.” Vai arī: “Pankūkas ir plānas, malacis. Tikai mammai tās vienmēr ir tādas mīkstākas, peld sviestā.” Es smaidīju un mēģināju vēlreiz, jo mīlestība pret viņu bija lielāka par manu aizvainojumu.
Kulinārā detektīve: Meklējot “mātes pieskārienu”
Es kļuvu par sava veida kulināro detektīvi. Es ne tikai lasīju grāmatas, bet slepus vēroju vīramāti, kad mēs viesojāmies pie viņas. Es centos pamanīt, kādu sāli viņa lieto, vai viņa pieber šķipsniņu cukura mērcei, vai varbūt viņas noslēpums ir vecā, padomju laika čuguna panna? Es pat mēģināju pirkt tos pašus produktus tajā pašā tirgus stendā, kur viņa.
Reiz es pat pajautāju viņai recepti viņas slavenajam rasolam. Viņa pasmīnēja un teica: “Nu, mīļā, tur jau vajag izjūtu. To nevar iemācīties no papīra lapas.” Tajā brīdī es sapratu, ka šī “izjūta” ir svētais grāls, kuru man nekad neizdosies iegūt, jo es neesmu viņa. Es stundām ilgi stāvēju tirgū, meklējot tieši tās īstās bietes vai vislabāko zemnieku sviestu. Es patiesi ticēju, ka tad, kad būšu sasniegusi “to ideālo garšu”, Māris beidzot uzsmaidīs un pateiks: “Šis ir labākais, ko jebkad esmu ēdis.”
Taču gadi gāja, un latiņa tikai cēlās. Mani eksperimenti ar paštaisītu maizi un izsmalcinātām mērcēm atdūrās pret vienu un to pašu sienu. Draugi mūsu viesībās sajūsmā laizīja pirkstus un lūdza receptes, bet Māris pēc pēdējā kumosa tikai noslaucīja muti salvetē un noteica: “Garšīgi, bet tomēr nav kā bērnībā. Trūkst tās vienkāršības.” Šī “vienkāršība” kļuva par manu lielāko ienaidnieku.
Mājas restorāns vai mājas muzejs?
Bija brīži, kad es jutos kā profesionāls šefpavārs, kurš strādā restorānā bez dzeramnaudām un atzinības. Es biju radījusi perfektu māju sajūtu – vienmēr svaigi ziedi vāzē, izgludināti palagi, kas smaržo pēc lavandas, un virtuve, kurā vienmēr kaut kas čurkstēja vai burbuļoja. Es biju izveidojusi mājas muzeju par godu Māra bērnībai, aizmirstot, ka tajā mājā ir jādzīvo man pašai.
Kādu vakaru es nolēmu pagatavot ko eksotisku – taju kariju. Es domāju, ka šeit viņam nebūs ar ko salīdzināt, jo viņa mamma taču negatavo taju virtuvi! Māris pagaršoja un teica: “Interesanti. Bet zini, mamma parasti rīsus pagatavo tā… pūkaināk. Šie ir par daudz ‘eksotiski’.” Toreiz es tikai nopūtos. Es sapratu, ka viņš nemeklē garšu. Viņš meklē mierinājumu, kuru es, kā dzīva un reāla sieviete ar savām vēlmēm, viņam sniegt nevarēju.
Svētku vakariņas, kas kļuva par pēdējām
Lūzuma punkts pienāca Māra jubilejas vakarā. Biju nolēmusi šoreiz “trāpīt desmitniekā”. Nekādu moderno ekstru, tikai klasika. Divas dienas gatavoju visu – no paštaisīta rasola, kur katrs dārzenis bija sagriezts ideālos kubiņos, līdz gaļai franču gaumē. Es gribēju, lai viņš jūtas kā savā sapņu bērnībā, bet ar manu kvalitātes zīmi. Galds klājās lūstot, un māja smaržoja pēc visām tām lietām, kas viņam parasti garšoja.
Kad ieradās vīramāte, viņa uzreiz devās “inspekcijā” pie galda. “Ak, kas tā par mērci?” viņa skaļi jautāja, bakstot siera garoziņu uz gaļas. “Baltā mērce? Nu, izdomātāja… Majonēze taču ir sulīgāka, tā sasūcas gaļā. Šitā tāda… nu, dēliņ, tev nešķiet par “smalku”?” Viņa to pateica ar tādu mātišķu rūpību, kas patiesībā bija asāka par nazi.
Visi pie galda apklusa. Es cerēju, ka Māris beidzot nostāsies manā pusē. Ka viņš pateiks: “Māte, šis ir izcils darbs.” Bet nē. Viņš paskatījās uz mammu, tad uz šķīvi un klusi noteica: “Jā, mammu, tev laikam taisnība. Tavā izpildījumā šis ēdiens ir tāds… pierastāks. Sievai patīk eksperimentēt, bet reizēm pietrūkst tās vienkāršās bērnības sajūtas.”
Tajā mirklī es nepateicu ne vārda. Es turpināju smaidīt, liet vīnu un piedāvāt desertu. Taču iekšēji es jau biju sakravājusi mantas. Es sapratu, ka šī nav cīņa par garšu. Šī ir cīņa par to, vai es vispār tieku ieraudzīta kā personība, nevis tikai kā bērnības atmiņu apkalpotāja. Es jutos kā aktrise, kas astoņus gadus spēlējusi svešu lomu, un beidzot nolēmusi noraut masku.
Pašcieņas atgūšana: Vairāk nekā tikai virtuve
Es pēkšņi atcerējos, kas es biju pirms Māra. Es biju meitene, kurai garšoja suši, kura mīlēja asus ēdienus un kura nekad neuztraucās par to, vai rīsi ir pietiekami “pūkaini”. Es biju meitene ar saviem sapņiem, kura naktīs lasīja grāmatas, nevis kulinārijas forumus. Astoņi gadi bija pagājuši, cenšoties kļūt par kāda cita ideālu, bet es biju pazaudējusi pati savu recepti.
Būt par “labu sievu” šādā izpratnē nozīmēja nemitīgi sevi mazināt. Bet tajā vakarā es nolēmu, ka gribu augt. Es gribu virtuvē dejot pie skaļas mūzikas un gatavot ēdienus, kurus Māris pat nespētu izrunāt. Es gribu, lai mans galds ir mans pašizpausmes veids, nevis eksāmens, kuru es nekad nenolikšu.
Kaķis nejauši nogāza vīra telefonu un tajā brīdī uz ekrāna uzplaiksnīja ziņa: “Labrīt, dārgais…”
Klusais fināls
Kad viesi izklīda un nams apklusa, Māris, paēdis un apmierināts, devās dušā. Viņam laikam šķita, ka vakars ir bijis izdevies. Es mierīgi izvilku no skapja viņa lielo ceļojumu koferi. Ar metodisku precizitāti es saliku viņa kreklus, bikses un pat viņa mīļāko krūzi. Es nesviedu lietas, es tās glīti locīju. Tas bija mans pēdējais rūpju akts pret viņu.
Kad viņš iznāca no vannas istabas un ieraudzīja koferi gaitenī, viņa sejā parādījās pilnīgs apjukums.
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
